Āāārrrrrāāāāā!
Nav nekā patiesāka un suģestējošāka kā bērnu smiekli. Bērnībā mēs spējam būt vislaimīgākie. Man tas saistās ar došanos ārā pie draugiem lejup pa kāpnēm, lecot pa desmit pakāpieniem uzreiz. Gaviles un nevaldāma līksme par to kas mani gaida pagalmā ar draugiem. Dzīvojām pilsētas nomalē, padomju laika „jaunajā rajonā” Ķengragā. Tagad dzīvojot centrā domāju vai tik es šīs sajūtas saviem bērniem neesmu liedzis. Kādas gan iespējas kopā uzspēlēt futbolu ar mašīnām piebāztā pagalmā vai uz ielas? Un vai man pašam ir prieks par to kas notiek ārā uz ielas?
Publiskā telpa mums visiem ir ļoti svarīga, jo kā gan citādi lai izskaidro sabiedrības reakciju uz tigeltangeļiem Esplanādē vai smilšu krāvuma parādīšanos Daugavas kreisajā krastā pie Vanšu tilta vai diskusiju ap sēdēšanu Rīgas parku zālienos.
Publiskā telpa ir politika. Mēs neatradīsim nevienu kaut cik būtisku vēstures robežnotikumu, kurš nebūtu manifestējies publiskajā telpā. Sākot ar Bastīlijas un Ziemas pils ieņemšanu un beidzot ar Tahrira laukumu. Masu medijos neparādās sensacionāli ziņojumi par sarunām virtuvē, bet pietiek viedoklim izpausties uz ielas tam uzriez ir cits svars. To sapratis, Putins veidoja savu „suverēno demokrātiju”, kurā virtuvēs drīkstēja runāt ko grib, tas varai nešķita bīstami (kļūdījās ka zināms), bet nebija pieļaujama un aizvien tiek kontrolēta nepareiza viedokļa manifestēšana masu medijos un publiskajā telpā.
Demokrātiskas pilsētas publiskā telpa būtiski atšķiras no autoritāras, jo paredzēta citai funkcijai. Pirmajā gadījumā tā ir sabiedrības viedokļu dažādības un saskaņošanas platforma, otrā – varas instruments.
Ja cilvēks nevar pielāgot vidi sev tas spiests pielāgoties videi. Liela daļa no Rīgas iedzīvotājiem savas pieredzes rezultātā pret publisko telpu izturas kā pret svešu, kāda cita valdījumā esošu, lai gan patiesībā noteikumus pilsētas publiskajā telpā nosaka paši pilsētnieki. Tā ir pilsētas būtība. Pilsēta vēsturiski veidojās kā īpaša zona, kur gēnos iebūvētais (tas vēl aizvien tur mājo, vai esiet ievērojuši padomju cilvēkam (mums) raksturīgo nesmaidīšanu un acīs neskatīšanos?) „jebkurš svešinieks ir ienaidnieks” instinkts bija jānomaina uz pretējo. Uz gatavību sadarboties, tirgoties, kur tie, kas tajā uzturas paši izstrādā uzvedības kodeksu un ievēro to.
Šeit arī iezīmējas robežšķirtne attieksmē pret apkārtni. Klejotāja un mednieka bezrūpīgā, apkārtējo vidi patērējošā psiholoģija konfliktē ar pilsētas vidi, kura prasa līdzdarbību un zināmu noteikumu izpildi lai tajā būtu fiziski iespējams uzturēties. Pilsētas īpašā situācija nosaka citu uzvedības modeli, kuru tiem kas tajā vēlas sadzīvot ir jāizveido un jākultivē. Tā ir kultūras sastāvdaļa. Krokodilu dendijam dzīve pilsētā ir izaicinājums.
Vai šādu pilsētas aspektu var izprojektēt? Vai attiecības starp cilvēku indivīdiem un grupām ir iespējams izveidot uz rasējamā dēļa? Acīmredzot nē, ja vienīgais pasūtītājs nav karalis, bet sabiedrība kopumā. Tāpēc tikai apsveicami it tas, ka jauni urbānisma profesionāļi saprotot, ka tango dejo divatā, tiecas tuvāk vietai kur saskaras vide un cilvēks. Nāk pretī sabiedrībai eksperimentējot ar formu kā iesaistīt sabiedrību un kopā ar to uzlabot mūsu vidi.
Atceros, ka 90-os ar dēlu laukumā pie Brīvības pieminekļa spēlējām ķerenes ar skrituļslidām. Vai šodien tas būtu iespējams? Vajadzētu pamēģināt un noskaidrot vai gadījumā neizrādīsies, ka mūsu demokrātija kopš ta laika ir degradējusies. Tas ir vienīgais veids, kā uzlabot publisko telpu. Par to ir jācīnās, izbaudot tās sniegto brīvību un izaicinot pašu galvās un sistēmas veidoto cenzūru.
